Sharing good practise of teaching the Latvian language for Latvians abroad

Archive for the ‘IDEJAS SKOLĒNU LASĪTPRASMES PILNVEIDEI’ Category

IDEJAS LASĪTPRASMES PILNVEIDEI

Picture1

IDEJAS Lasīšanas prasmju pilnveide apkopojusi Kuldīgas novada SVEŠVALODU MA vadītāja Laila Meirupska.

PASAKA PAR KUĢI

Buru-kugu-tipi-

Pasaka par kuģi (bet varbūt ne par kuģi)

Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Ikdienišķs, vienkāršs cilvēks, kādi mēdz dzīvot ikdienišķi cilvēki. Tāpat kā visi, viņš cēlās no rīta, bet vakarā devās pie miera, jo pa dienu rūpestos, raizēs, priekos, bēdās mirkļi zibēja tā, ka tos neviens nepamanīja. Tāpat kā citi, arī šis cilvēks mirkļus neskaitīja. Taču reizi pa reizei radās dīvainas iekšējas sajūtas, ka aiztraucas vērtīgi mirkļi, kurus cilvēks vairs nekad neatgūs un būs pazaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Tomēr dienas atkal joņoja pelnot naudu un gādājot par iztiku savai ģimenei, rūpējoties par jumtu virs galvas. Ar vien biežāk sastopoties ar kārtējo neveiksmi vai ciešanām, cilvēks aizdomājās ka vērtīgajos mirkļos ierakstās un aizplūst nebūtībā ne tas, kam tur jābūt, bet spriedelējot par to, kam tur jābūt, cilvēks tā arī nesaprata, kas ir jāsaprot. Uzdotais jautājums palika bez atbildes.

Gāja laiks, zibēja mirkļi, atbildes nebija, bet dzīve sāka likties bez garšas un gandarījuma, līdz beidzot notika kas savāds. Savādu apstākļu sakritībā, cilvēkam izdevās noklausīties Planetāro Vecajo sarunu. Šajā sarunā viņi runāja par to, ka ir iespējams nokļūt pie Dieva, jo tāds ceļš esot, vajagot tikai uzbūvēt atbilstošu kuģi. Esot arī citi ceļi, bet šis ceļš esot vistaisnākais.

Cilvēks noklausījās šo sarunu un devās savās ikdienas rūpēs: māja, darbs, bērni, iztika, saskarsme ar citiem cilvēkiem un nauda, nauda, nauda … Ikdienas rūpes atkal sāka aprīt vienu mirkli pēc otra, vienu dienu pēc otras …

Reiz, kad rūpju nasta bija tik smaga, ka cilvēks apstājās, lai atjēgtos no apjukuma, viņš atcerējās par Vecajo teikto un aizdomājās. Viņš domāja, ka vajadzētu doties uz kuģi, sameklēt to un aizbraukt pie Dieva pēc atbildes uz tik sen uzdoto jautājumu. Cilvēks devās pie Vecajiem, lai pajautātu par to, kur atrodams šis kuģis. Domāts – darīts. Cilvēks ieradās pie Vecajiem ar lūgumu pēc padoma „Kur meklējams kuģis, kurš dodas pie Dieva? No kuras ostas viņš atiet? Vai ar to var braukt visi? Cik maksā biļete pie Dieva?” Tādus un līdzīgus jautājumus cilvēks uzdeva Vecajiem. Vecajie uzmanīgi klausījās, bet neizteica nevienu teikumu, kamēr cilvēks runāja. Kad cilvēks  apklusa, iestājās klusums. Vecajie viņu pētīja, reizi pa reizei nopūtās, skatījās uz cilvēku ar dzidrām cauri redzošām acīm un klusēja. Cilvēkam kļuva neomulīgi. Viņš padomāja, ka ir kaut ko sajaucis. Taču tik ļoti gribējās nokļūt pie Dieva un pajautāt viņam pašam šo svarīgo jautājumu: „Kam jāierakstās vērtīgajos mirkļos?” Klusums bija ieildzis. Cilvēkam likās – pārāk ieildzis, jo mājās gaidīja nepabarotā ģimene, nepadarītie darbi, no kuriem atkarīgs naudas daudzums kabatā. Gribējās celties un iet mājās, taču iekšējā sajūta mierināja un ieteica paciesties un vēl pagaidīt. Klusums turpinājās, nepadarīto darbu kalns pieauga. Pēkšņi, tas, kurš cilvēku bija pētījis visvērīgāk un nopūties visbiežāk, ierunājās. Vārdi plūda lēni, taču ļoti saprotami, tā ka cilvēks paspēja uztvert ne tikai pašus vārdus, bet arī visas ar vārdu saistītās nianses. Pārējie Vecajie rūpīgi vēroja to, kā cilvēks tvēra katru vārdu un ierakstīja to sevī, jo vēstījums bija gana vērtīgs. Visvairāk cilvēku apmulsināja fakts, ka tāda kuģa nemaz nav, jo to vēl neviens nav uzbūvējis, tāpēc, ka katram ir savas „ģimenes, jumta, maizes un naudas rūpes.” Tomēr viņi sāka stāstīt kā būvējams kuģis un norādīja kuģa maršrutu pa vistaisnāko ceļu pie Dieva. Saruna bija gara, bet tā nenogurdināja, jo cilvēkā kaut kas bija no pumpura pārvērties ziedā. Cilvēks pateicās par dotajiem padomiem un norādījumiem, piecēlās lai dotos mājup. Kad viņš jau bija pie sliekšņa, kāds cits Vecajais vēl reiz atgādināja: „Būvē stabilu savu kuģi, jo ceļš būs ļoti grūts, pārbaudījumu un briesmu pilns. Pie tam, šis maršruts pie Dieva darbojas tikai līdz 2012.gada nogalei. Diemžēl mēs tev nevaram iedot ticību un izturību, jo tā tev ir jātrod sevī pašā, bet mēs tevi pavadīsim tavā ceļā un ik brīdi tu vari mūs saukt un jautāt pēc padoma. Lai tev veicas, jo līdz šim šādu kuģi ir būvējuši daudzi, taču rezultāts ir bijis katram savādāks un parasti tie ir bijuši vienvietīgie kuģi. Uzbūvē kuģi, kurā var braukt tādi, kuri meklē atbildi uz to pašu jautājumu, kurš ir tev.”

Cilvēks pamāja ardievas un devās mājup. Bija jāstrādā divtik: ģimene, jumts, nauda un vēl jāpaspēj būvēt kuģi. Pie tam – lielu kuģi, jo mazs kuģītis šoreiz nederēja. Pakāpeniski veidojās kuģa aprises. Reizi pa reizei kaut kas būvkonstrukcijās sagāja greizi, bet tad gan saukti, gan nesaukti ieradās Vecajie un kuģa būvēšana varēja atkal turpināties. Kuģis veidojās liels, bez cilvēku ierobežojošā skaita, stiprs, izturīgs un nodrošināts ar visjaunāko un modernāko, lai sekošana kursam būtu nodrošināta precīza, stabila un droša. Darbs bija ieguldīts milzīgs. Pa šo laiku bija izveidojies saliedēts kolektīvs, kuri piepalīdzēja kuģa ielaišanā ūdenī. Kad kuģis bija gandrīz uzbūvēts, cilvēks sāka lūkoties pēc piemērota kuģa kapteiņa. Taču meklējumi beidzās ar neveiksmi. Neviens negribēja riskēt, jo kuģis bija liels, ceļš nezināms, priekšā vētru un negaisu iespējamība, cilvēku nepārtrauktā kurnēšana, ja kaut kas neiet gludi … Nē, par kapteini tādam kuģim pieteikties negribēja neviens. Kuģis bija uzbūvēts, maršruts zināms, bet kapteiņa nebija. Cilvēkam gribējās raudāt aiz bezspēcības, jo bija pazaudēti mirkļi būvējot kuģi, kuram tā arī neatradās piemērots kapteinis. Būt pašam par kapteini likās pilnīgi nereāli, jo nebija ne atbilstošas izglītības, iemaņu un vispār – cilvēkam vienmēr ir bijušas bailes no plašiem un nezināmiem ūdeņiem. Tomēr kapteiņa vieta uz kuģa joprojām bija tukša, bet pa šo laiku kuģis jau bija pilns ar braukt gribētājiem. Viņi tērgāja, trokšņoja un galu galā arī sāka izteikt cilvēkam savu neapmierinātību par ilgstošo kuģa stāvēšanu uz vietas. Neapmierinātība pieauga ar katru vērtīgo mirkli (vai šis mirklis nu jau bija vērtīgs?). Kapteinis bija jāmeklē ar vēl lielāku skubu, taču tērgātāju pūlī tādu atrast neizdevās. Cilvēkam bailēs sažņaudzās sirds un pamira viss ķermenis no domas, ka pašam vien jāvada šis kuģis. Taču citas iespējas nebija.

Pats cilvēks kļuva par sava kuģa kapteini. Nu jau viņš vairs nebija parasts cilvēks – viņš bija kļuvis par kapteini. Tiesa, sākumā neklausīja ne pats kuģi ne cilvēki uz kuģa klāja, taču mācoties no neveiksmēm, kapteinis kļuva ar vien pieredzējušāks, un ar katru dienu, kad spīdēja saule un ar nakti, kad ceļu rādīja zvaigznes, kuģis stabilāk un drošāk turējās uz Vecajo norādītā ceļa.

Šad un tad kuģis piestāja kādā ostā, kur uzņēma jaunus braukt gribētājus. Bija arī tādi, kuri no kuģa šajās ostās nokāpa. Iemesli tam bija dažādi: kādam likās, ka kuģis brauc par lēnu, kādam – ka viņš vispār nebrauc pa pareizo maršrutu, kāds sastrīdējās ar citiem braucējiem, kādam vairs nebija intereses par atbildi uz uzdoto jautājumu. Bija arī tādi, kuri ieraudzījuši svešās ostas, par tām tīksminājās un viņiem likās, ka tas jau ir galapunkts, dažiem likās, ka kapteinis ir par skarbu un pārāk disciplīnu prasošs. Katram bija savi iemesli, lai nokāptu no kuģa. Dažiem likās, ka jādodas atpakaļ uz mājām, jo uz kuģa nebija pierasto gaļas ēdienu un alkohola izpriecu. Svētku bija maz, bet vētru un briesmu pār pārēm. Kādam likās, ka viņš vēlas uzbūvēt kuģi, kurš būtu vēl labāks par šo kuģi un aizteigties šim kuģim priekšā parādot kapteinim garu degunu un mēli … Savādi ļaudis bija salasījušies uz kuģa, iekāpa, izkāpa un dažreiz citā ostā atkal iekāpa. Protams, bija tādi, un to bija vairāk, kuri, ja reiz kādā ostā iekāpa, tad devās kopā ar kapteini pa Vecajo norādīto maršrutu bez ierunām. Dažreiz arī viņi ieteica kapteinim pajautāt Vecajiem par turpmāko ceļu un iespējām apbraukt sēkļus, rifus un citas bīstamas vietas, bet kad cēlās milzīgi vēji, viņi palīdzēja saglābt kuģi, kad vajadzēja kuģi sakopt vai saremontēt, tad kopā ar kapteini šiem cilvēkiem izdevās kuģi atkal turēt tīru, baltu, stabilu un stipru. Kuģis peldēja pa vecajo norādīto ceļu gadu pēc gada. Ik pa brīdim likās, ka nupat nupa aiz tās vai nākamās ostas būs Dieva mītne, taču vienmēr izrādījās, ka tā bija tikai vīzija, līdzīgi kā tas notiek ar nogurušiem  ceļiniekiem tuksnesī. Ritēja gads aiz gada. Kapteinis kļuva stabilāks, drošāks. Nostiprinājās viņa ticība un izturība. Paļaušanās uz Vecajiem un pieredzi, kapteinim ļāva kuģi vadīt vēl straujāk un pārliecinošāk.

Taču reiz notika kaut kas tāds, ko pat kapteinis nebija gaidījis, jo tādas pieredzes viņam nebija. Kādā ostā iekāpa trokšņains cilvēku pūlis. Nonākuši uz kuģa klāja, viņi ar izbrīnu pētīja kuģi gan no iekšpuses gan no ārpuses. Neko tādu viņi nebija redzējuši, arī kuģošana viņiem bija pirmo reizi, tāpēc izpratnes par kuģa dažādajiem modeļiem šiem cilvēkiem nebija, tādēļ jo vairāk ziņkārības dzīti viņi pētīja visu, kam tika klāt. Katru jaunatklājumu viņi pavadīja ar ovācijām un aiz sajūsmas enerģētiskiem roku vēzieniem. Izzināšana turpinājās, bet jo vairāk viņi trokšņoja, jo gurdenāki kļuva, līdz beidzot piekusa pavisam. Miegs pārņēma trokšņojošo pūli. Aiz noguruma viņi nogulēja ilgi, bet kuģis tikmēr bija iebraucis jau vairākās ostās, un apkārtne stipri atšķīrās no tās, kad trokšņotāji aizmiga. Pirmais pamodās mazāk ziņķārīgais un vispār – viņš uz kuģa bija nokļuvis pūļa un bara instinkta ietekmē: kur visi – tur viņš arī. Ieraudzījis citu, viņam svešu apkārtni – viņš izbīlī sāka bļaut nelāgā balsī tā pamodinot arī pārējos. Troksnis un jezga sākās ne pa jokam. Vispirms viņi saķīvējās savā starpā, jo kādam likās, ka vieta ir pareiza, bet maršruts nav pareizs, kādam citam, ka abi ir nepareizi. Jo vairāk viņi ķīvējās, jo lielāks kašķis pārņēma gandrīz visus kuģa iemītniekus. Haoss pārņēma kuģi. Neviens neklausījās savā intuīcijā, cilvēki aizmirsa par maršrutu un galu galā arī par to, kādēļ vispār atrodas uz kuģa.

Kapteinis apjuka. Pat tie, kuri bija uzticami palīgi iejaucās kopējā ķīviņā un ik pa brīdim aizdomīgi raudzījās uz kapteini: „Kā gan viņš pieļauj kaut ko tādu uz kuģa?”

Tad notika tas, ko neviens nebija gaidījis, arī ne pats kapteinis. Pēkšņi tas, kurš bija pamodies pirmais, ieraudzīja kapteini un metās viņam virsū ar pārmetumiem. Satrakotais pūlis uz mirkli pārtrauca ķildu savā starpā, tad vienbalsīgi metās virsū kapteinim. Kas nu bija jādzird kapteinim! Maršruts nepareizs; komanda sastāv no muļķiem; kuģim ne tā krāsa, ne tā forma, ne tā ietilpība; uz klāja un kajītēs savākti salašņas; Vecajie ir veci un stulbi, bet kapteini pašu jau sen vajadzēja savārīt ziepēs … Jezga tik pieņēmās spēkā. Arī apkātnē savilkās mākoņi un gatavojās vētra kādu vēl kapteinis nebija pieredzējis. Visu to redzot, arī viņam likās, ka var būt trakojošajam pūlim ir taisnība un uz brīdi apjukumā apturēja kuģi. To izmantoja kāds no pūļa un mēģināja pārtvert kuģa vadīšanu. Daļa no kuģa pasažieriem saprata, ka nu ir par traku un rimās. Taču tieši minētais trokšņainais bariņš bija stāvā sajūsmā, ka var pārņemt kuģa vadību, jo tieši viņi bija tie, kuri visvairāk auroja, ka kuģim nepareiza krāsa un maršruts, ka kapteinis jau savas kuģošanas prasmes ir izsmēlis un viņu jānosūta uz ziepju darītavu, bet viņi ir tie, kuri šo kuģi izglābs, pārkrāsos pareizajā krāsā un kuģos pa pareizajām ostām … Jandāliņš bija vēl lielāks par vētras un negaisa aukām un likās, ka nebeigsies ne ķīviņš uz kuģa un vētra ārpus kuģa. Tas viss vilkās kā bezgalība, bet kapteinis devās uz savu kajīti lai rakstītu atlūgumu būt par kapteini sava paša kuģim. Taču ceļā viņu apturēja kāds, kurš visu bija vērojis no malas.

Jā, dažkārt der ieklausīties kādā vērotājā no malas. Kapteinis ir atkal kapteinis uz SAVA kuģa, Vecajie atkal ir blakus kapteinim un kuģis atkal stabili dodas pa vistaisnāko un precīzāko ceļu pie Dieva pēc atbildes, bet uz kuģa klāja ir palikuši vairs tikai tie, kuriem patiesi rūp atbilde uz viņa paša jautājumu no Dieva. Pat vētra ir rimusies, pa vētras laiku kuģis bija šķērsojis kādu vietu, ko sauc par Dieva mājokļa robežu. Pie šīs robežas bija dvēseļu kontrole.

Jūs jautāsiet par to, ko teica vērotājs no malas un kādā veidā kuģis un kapteinis atguva harmoniju.

Zini, lasītāj, tev arī ir savs kuģis un tu arī esi sava kuģa kapteinis. Padomā, kā tu būtu rīkojies šajā gadījumā un, iespējams, tu atcerēsies viedus vārdus „nebārsti pērles cūkām”. Sargi savu kuģi!

Sagatavoja skolas psiholoģe Dace Giela

BRĪNUMPASAKAS

Brīnumpasaku terapija

www.e-misterija.lv

 

rasas lāse
Brīnumpasakas ir viens no tiem brīnumiem, ko visā pasaulē no paaudzes paaudzei nodeva no mutes ausij, no auss sirdī. Tas ir psihoterapijas līdzeklis, ko tautas radījušas gadu tūkstošos.

Visas brīnumpasakas ir pakļautas vienam modelim, likumsakarībām, kuras ir atkarīgas nevis no kultūras, bet gan no cilvēka dabas. Tajās ir Varonis, palīgi, Dāvinātājs, Antagonists, Viltus varonis, Varas pārstāvji, Sūtītājs. Burvju pasakas struktūrā ir 31 funkcija, retos gadījumos funkciju kārtība ir sajaukta. Brīnumpasakās viedie ir atklājuši tikai brīnumesenci, ar ko uzpildīt dvēseles, kad tās sastopas it kā ar nepārvaramām grūtībām dzīvē.

Šis pagarais ievads domāts tiem prātiem, kuri uzskata, ka pasakas jālasa vienīgi bērniem līdz skolas vecumam. Gadu tūkstošiem pasakas stāstītas visās tautās, un tām ir nopietna nozīme personības izaugsmē. Tādās pasakās iekodētās metodes, kuras cilvēks var izmantot, saskaroties ar sadzīves problēmām. Autoru pasakās parasti nav šā koda. Tādēļ brīnumpasakas jādzird gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Ja bērns no mazām dienām ir dzirdējis daudz brīnumpasaku, viņa neapzinātajai daļai ir iedots milzīgs brīnumlīdzeklis, ko augošā persona izmantos dažādu sadzīves grūtību parvarēšanā. Īpaši daudz brīnumpasaku būtu jālasa grūtniecēm un tiem, kuriem liekas, ka dzīvē vairs neko nevar mainīt. Vislabāk ja pasakas dzird, ne tikai lasa. Grūtniece ir īpaši jūtīga. Pasaka ietekmē viņas psihi, tātad arī topošā cilvēciņa domāšanas spējas. Jebkurām grūtībām ir atrisinājums, ja tikai pieņem dzīves spēles noteikumus.

Pasakas noteikti jālasa līdz beigām, kas ir labas. Ja pasaka ir pārlieku gara, tad jāapstājas tajā vietā, kur sižets ir labvēlīgs Varonim. Ja mazulis aizmieg, pasaciņu nenoklausījies līdz galam, tā tomēr ir jāturpina lasīt, jo bērna zemapziņa ir nomodā un šo informāciju tik un tā uzņem. Tas nepieciešams, lai bērns dzīvē nebūtu Pusdarītis – darbiņu iesāk, bet pabeigt nemāk, jo zemapziņā nav pietiekamas informācijas, kā atrisināt grūtas situācijas.

Pieaugušie, lasot pasakas, atver sevī spēka rezerves, kuras nav pat apzinājušies. Iegadās, ka satiek tādus cilvēkus, par kuriem iepriekš neko nav zinājuši vai ko jau sen aizmirsuši, un notiek brīnums – atrisinās sen samilzušas problēmas. Tas var notikt dažādos veidos. Izmainās attieksme pret situāciju, atrisinās finansiālās problēmas, vai izmainās sociālā vide. Dažreiz tikai pēc vairākiem gadiem izveidojas secinājums – jā, ja toreiz nebūtu tā, grūti iedomāties, kāda mana dzīve veidotos.

Īpaši daudz brīnumpasakas jālasa pusaudžiem, jo mainās viņu vērtību kritēriji, pasaules uztvere, autoritātes.

Katrs reiz sevī ir izjutis milzīgas pārmaiņas, kas radikāli ietekmējušas dzīves uzskatus. Jāpapūlas atcerēties, kurš tajā laikā bija klāt, kurš iedeva brīnumlīdzekli – stimulu radikāli mainīties. Ne vienmēr tas būs bijis labs cilvēks. Pasakās tās mēdz būt arī raganas, kas uzliek milzīgus pārbaudījumus, un tad no viņas var iegūt brīnumlīdzekli.

Pameklējiet savā dzīvē pasakas elementus! Atrodiet spēka rezerves! Dodieties cīņā un uzvariet! Visas brīnumpasakas beidzas ar cēlām dzīrēm. Lasīsim tās un atradīsim mums sagatavotu dzīves brīnumlīdzekli!

 Rasas lāses mūžs.

Cilvēks ieradās uz Zemes un dzīvoja. Padzīvoja un aizgāja. Viņu aizveda uz visskaistāko kalnu, kur saule staigā pa zemes virsu un koki debesīs kāpj. Ziedu klēpjos ieguldīja. Labus vārdus nežēloja. Vieglas smiltis vēlēja. Un saldu dusu.

Un tikai tad cilvēks satrūkās. Atjēdzās. Saprata. Nu ir viss. Un uz visiem laikiem. Viņam pāri noliecās priede ar sudrabainām rasas lāsēm skuju galos.

-Ek, cilvēk! Par agru?- vaicāja priede.

-Jā,- nopūtās cilvēks.

-Par maz tiki strādājis?

-Jā.

-Par maz mīlējis?

-Jā.

-Paklausies cilvēk! Celies,- čukstēja priede.

Viņa bija burvju priede un teica:

-Celies, cilvēk, un dzīvo! Ej mājās. Tikai…Saprotams- tikai! Visiem burvjiem savi noteikumi! Redzi šo rasas lāsi?

Tā šūpojās un trīcēja, un atspoguļoja zemi un debesis.

-Redzi, cilvēk! Dodu tev tik daudz laika, kamēr šī lāse nokritīs. Saki- ko tu pasaulē esi visvairāk mīlējis? Saki! Un tu varēsi celties un turpināt..

Cilvēks ievilka elpu un sāka domāt. Tikai…rasas lāse negaidīja…Un pasaulē palika viss pa vecam…

Mīlestība.

Reiz dzīvoja kāds Brīnumdaris. Viņa varenībai nebija robežu. Viņš spēja radīt brīnišķīgas pilis un sagraut nepieejamus cietokšņus, viņam pakļāvās kalni un meži, lietus un vēji. Bet, jo vairāk viņš spēja, jo mazāk viņš ko vēlējās. Viņam it kā pietika ar to, ka viņš apzinājās savu varu, pat nelietojot to pilnībā. Un tomēr viņš darīja brīnumus. Viņš bija radošs un talantīgs Brīnumdaris.

Tiesa, viņam pašam tie nebija vajadzīgi, bet gan ļaudīm, kurus viņš velējās piesaistīt. Protams, tas visos raisīja izbrīnu. Kas gan Brīnumdarim vajadzīgs no vienkāršiem ļautiņiem? Ko ubagi varēja dot karalim? Izrādās Brīnumdarim bija vajadzīga apbrīna, vēl vairāk- mīlestība.

Lūk, viņš apbēra savus izredzētos ar ziediem, dārglietām un dāvanām, lika visu priekšā kokiem dejot, pavēlēja vējiem dziedāt, sarīkoja putnu dzīres, akmeņu balles, zibeņu divkaujas. Bet, lai arī cik sirdis iekarotu, viņam tomēr likās par maz. Iegūstot kādas skaistas būtnes mīlestību, viņš tūdaļ zaudēja interesi par to un steidzās pēc nākamās. Tā līdz bezgalībai, kamēr reiz viņš iekāroja iegūt veselu mīlestības jūru.
Viņa vēlēšanās piepildījās, brīnumdaris pēkšņi atjēdzās krastā, bet viņam pie kājām varavīkšņu dzirkstīs laistoties, čukstot pasaulē maigākos vārdus, skalojās mīlestības jūra. Tikai uz mirkli Brīnumdaris sajutās laimīgs, tūlīt pēc tam viņa sirdi atkal sagrāba tukšums un viņš jutās kā nedzīva klints, paliekot pilnīgi vienaldzīgs gan pret jūras skaistumu, gan glāstiem, gan maigumu.

Asaras sāka ritēt gar Brīnumdara vaigiem. Viņš raudāja par to, ka vairs nebija kur meklēt mīlestību kā tādu, kā dāvāja viņam jūra. Viņu pārņēma nepārvaramas skumjas, un Brīnumdaris sauca Nāvi. Tā nelika sevi gaidīt:

– Ko tu vēlies no manis, Visuvarenais? Tava vara ir tik liela, ka pat es no tās baidos un esmu gatava tev pakalpot.

– Dzīve ir mani piekrāpusi,- atbildēja Brīnumdaris.-mana sirds nepazīst laimes, kaut manā priekšā klājas vesela mīlestības jūra. Ko lai es daru? Saki man. Esmu gatavs atdot tev visu savu varenību un pat dzīvību, lai tikai nepaliktu ar to briesmīgo tukšumu, kas pārņēmis manu dvēseli.

Nāve iesmējās un, pasmēlusi jūras ūdeni saujā, iešļāca to Brīnumdarim sejā:

Tu alksti mīlestības, kad tevī pašā tās nav, tikai tava mīlestība spēs tevi piepildīt! Tikai tad, kad pats spēsi kādu patiesi mīlēt, tu jutīsi, kā tevi mīl. Tikai tad tu būsi piepildīts.

Pēc šiem vārdiem viena mīlas jūras pilīte iekļuva Brīnumdara sirdī. Tikai viena pilīte! Bet notika brīnums. Prieks un laime pārņēma brīnumdari. Apjucis viņš vēl neticēja sev un gaidīja, ka dvēseli atkal sagrābs tukšums, bet tā bija mīlas pārpilna.
Brīnumdaris zemu paklanījās jūrai un, nometis zizli smiltīs, smaidot devās projām.
– Ne jau es tev palīdzēju,- viņam pakaļ kliedza Nāve.- Ņem atpakaļ savu varenību un bagātību.

Bet neviens neatbildēja.

Viņam vairs neko nevajag,– nočukstēja vilnis, sašķīstot pret krastu…– jo viņam ir Mīlestība.

Sagatavoja skolas psiholoģe Dace Giela

PASAKA PAR LATVIJU

Saeima. Ko teiktu es …

Ķēdes vēstules ar siltām rokām.

Krāsojami un lasāmi gabali.

PASAKA_PAR_LATVIJU_Ieva Nikoleta Dāboliņa

Sagatavoja Ieva Nikoleta Dāboliņa

MATEMĀTISKO PASAKU SACERĒŠANA

Ne visiem bērniem ir spējas, talants matemātikā. Ir daudz ceļu, kā var panākt psiholoģisko komfortu. Viens no tiem – matemātiskās izglītošanas humanizācija. Mācībām jāsagādā prieks, lai skolēnam būtu interesanti, saprotami un konfortabli. Humanizācija ir jaunās pedagoģiskās domāšanas pamats. Tā piedāvā citu uzdevumu – visos iespējamos veidos attīstīt bērnu.

Pedagogiem bieži vien šķiet, ka pasakas attiecas uz literatūru, valodu, varbūt mūziku, bet ne jau matemātiku. Tomēr pētījumi rāda, ka šīs divas atšķirīgās lietas veiksmīgi var savienot, sacerot matemātiskās pasakas, attīstot skolēnam ne tikai prasmi fantazēt par matemātikas tēmām, bet arī prasmi lietot pareizu valodu un pārliecināti rīkoties ar matemātikas jēdzieniem.

Vairāl lasiet šeit:

Matemātisko pasaku sacerēšana_D.Giela

Materiālu sagatavoja skolas psiholoģe Dace Giela pēc žurnāla ”Psiholoģija ģimenei un skolai” publicētiem materiāliem

LASĪTPRASMES MĀCĪŠANA EIROPĀ

Pētījums „Lasītprasmes mācīšana Eiropā: konteksts, rīcībpolitika un prakse”

(Teaching Reading in Europe: Contexts, Policies and Practices)

Pirmo reizi visu Eiropu aptverošs pētījums sniedz vispusīgu lasītprasmes ainu un identificē vairākus pamatfaktorus, kuri ietekmē lasītprasmes apguvi 3 līdz 15 gadus vecu bērnu un jauniešu vidū. Pētījumā aplūkoti četri galvenie temati – mācīšanas metodes, lasīšanas grūtību novēršana, pedagogu izglītība un lasīšanas veicināšana ārpus skolas. Katrs no šiem tematiem tiek aplūkots saistībā ar akadēmiskajiem pētījumiem, starptautisko izglītības aptauju jaunākajiem rezultātiem un valstu nacionālās politikas, programmu un labākās prakses paraugiem. Pētījums, ko Eiropas Komisijas uzdevumā veidojis Eurydice tīkls, aptver situāciju 31 valstī (visas ES dalībvalstis, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Turcija).

Pētījums atklāj, ka, lai gan vairumā Eiropas valstu tiek īstenota atbilstoša rakstpratības veicināšanas politika, bieži uzmanība netiek veltīta lielāka lasīšanas grūtību riska grupām, piemēram, zēniem, bērniem no ģimenēm, kas dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, un imigrantu bērniem. Ziņojumā arī teikts, ka tikai dažas valstis savās skolās skolotājiem un skolēniem nodrošina lasīšanas speciālistu palīdzību.

Saskaņā ar 2009. gada datiem apmēram vienai piektdaļai piecpadsmitgadnieku Eiropas Savienībā bija lasīšanas grūtības. Tāpēc ES valstis ir vienojušās līdz 2020. gadam samazināt neprasmīgu lasītāju proporciju līdz mazāk kā 15%. Tikai Beļģijas flāmu kopienā, Dānijā, Igaunijā, Polijā, Somijā un Norvēģijā skolēnu ar zemiem sasniegumiem lasīšanā skaits bija vienāds vai mazāks par 15%.

LASĪTPRIEKS

Visās valstīs sākumskolas un/vai vidējās izglītības pirmā posma izglītības satura norādēs uzsvērts, ka ir svarīgi veicināt skolēnu lasītinteresi un lasītprieku. Šos mērķus var sasniegt dažādi. Metodiskā literatūra un Eiropas valstu izglītības satura norādes iesaka teksta apguvē pamatotu sadarbīgo mācīšanos, daudzveidīgu lasāmo materiālu nodrošināšanu, ļaut skolēniem lasīt to, kas viņiem sagādā prieku un interesē, un viesoties tādās vietās vai pie tādiem cilvēkiem, kur cieņā ir grāmatas.

Skolēniem var piedāvāt lasīt visiem vienu materiālu un pēc tā izlasīšanas pārrunāt lasīto, lai veicinātu teksta interpretācijas un nozīmes rašanas prasmi. Īrijā izglītības satura vadlīnijas nosaka, ka skolēni iesaka viens otram grāmatas un lūdz ieteikumus no citiem. Somijā un Zviedrijā skolotājiem ieteikts iesaistīt jaunākos skolēnus pārrunās par kopīgu izlasītā materiāla pieredzi un īpašām literatūras iezīmēm.

PEDAGOGU IZGLĪTĪBAI IR LIELA NOZĪME LASĪTPRASMES APGUVES VEICINĀŠANĀ

Svarīgs aspekts lasītmācīšanā ir skolotāju spējai lasīšanas grūtību risināšanā ieņemt pētniecības rezultātos informēta praktiķa nostāju. Tas nozīmē, ka skolotājiem jāapgūst atbilstoša sākotnējā pedagoģiskā izglītība, nodrošinoties ar pamatzināšanām izglītības pētniecībā un metodoloģijā. Teorētisko zināšanu pilnveide apvienojumā ar praktisko pieredzi var efektīvi palīdzēt pārskatīt novecojušus, efektīvai lasīšanas mācīšanai neatbilstošus uzskatus, piemēram, lasīšanas grūtību saistīšanu tikai ar nelabvēlīgu bērna mājas vidi. Arī pastāvīgai profesionālajai pilnveidei (PPP) ir fundamentāla loma, palīdzot skolotājiem apgūt uz pētījumiem orientētu un refleksijā balstītu praksi

Vairāk informācijas par pētījumu:

http://eacea.ec.europa.eu/education/eurydice/documents/thematic_reports/130LV_HI.pdf

 Inese Reisa

LASĪTPRASMES VEICINĀŠANAS KONKURSS

Lai uzlabotu skolēnu lasītprasmi un kļūtu par efektīvu lasītāju, ir izšķirīgi svarīgi iesaistīties lasīšanas aktivitātēs ārpus formālās skolas izglītības vides. Tāpēc 2014./15. mācību gadā Kuldīgas 2.vidusskolā tika organizēts SKOLĒNU LASĪTPRASMES VEICINĀŠANAS KONKURSS visās klašu grupās, sākot no mazajiem pirmklasniekiem līdz pat jauniešiem vidusskolā.

Tā kā galvenais iemesls skolēnu nepatikai pret grāmatu lasīšanu tiek minēts straujais moderno tehnoloģiju attīstības bums, tad nolēmām šīs divas lietas – modernās tehnoloģijas un grāmatu lasīšanu apvienot un ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību motivēt skolēnus lasīt ārpus mācību stundām. Attīstīt skolēnos patstāvīgas izzināšanas prasmes. Efektivizēt skolēnu lasītprasmi. Pilnveidot mācību saturā noteiktos mācīšanās rezultātus (piemēram, teksta izpratni, analīzi, informācijas apstrādi u.c.), kā arī uzlabot skolēna vispārējās mācīšanās spējas, paplašināt redzesloku. Piedāvāt skolēniem iespēju pārbaudīt un apliecināt savas zināšanas un prasmes latviešu un cittautu literatūrā, kā arī moderno tehnoloģiju lietotprasmē.

LASĪTPRASMES VEICINĀŠANAS KONKURSS tika organizēts 3.posmos visa mācību gada garumā:

  1. Pirmais posms – mīkla, kuru skolēniem pa klašu grupām sagatavo konkursa organizatori; norises laiks 12.2013. – 27.02.2014.
  2. Otrais posms – skolēnu radošais darbs 03.2014. – 30.04.2014.
  3. Trešais posms – vērtēšana 05.2014. – 25.05.2014.

Pirmā posma uzdevumi tika sagatavoti, izmantojot web lapu Hot Potatoes http://hotpot.uvic.ca/, kur bez maksas iespējms pašam veidot dažāda veida krustvārdu mīklas. Tika izveiditas 8 dažādas elektroniski pildāmas krustvārdu mīklas:

http://k2v.kuldiga.lv/index.php/konkursi/2-uncategorised/129-konkurss-lasitprasme.

Otrais posms – radošais darbs. Konkursa dalībnieku uzdevums ir sagatavot elektroniski prezentējamu reklāmu kādai paša izlasītai grāmatai. Elektroniskais formāts nozīmē jebkurš autoram vēlams elektronisks risisnājums, kas piemērots izlasītās grāmatas reklāmai, piemēram, video, animācija, dokumeta fails vai jebkāds cits pēc izvēles.

Skolēnu darba rezultātus var apskatīt sadaļā 2.posma apskate:

http://k2v.kuldiga.lv/index.php/konkursi.

Trešais posms – iesniegto reklāmu vērtēšana. Iesniegtās reklāmas tka ievietotas skolas mājas lapā k2v.kuldiga.lv. un skolēnu uzdevums ir pašiem nobalsot par labāko darbu.

Konkursa uzvarētājs saņēma atzinības rakstu un dāvanu karti grāmatnīcā kādas sev tīkamas grāmatas iegādei. Un tas bija ARMANDS SĪLIS, kura mīļākā grāmata bija A.A. Milna brīnišķīgais stāsts par lācīti Vinniju Pūku un viņa draugiem:

SILIS

Tag Cloud